Pēdējā laikā sociālajos tīmekļos ļoti populāri ir dažādi attēli un video, kas vēršas pret dzīvnieku produktu izmantošanu uzturā kopumā. Kas interesanti - dzīvnieku aizstāvība nopietni pievērsusies tieši vegānisma popularizēšanai, parādot mājdzīvnieku ciešanas, kas rodas piena un tā produktu iegūšanas gaitā. Mana pārliecība liek man domāt, ka vesels cilvēks var un viņam vajadzētu spēt izdzīvot bez dzīvnieku valsts produktiem, tai skaitā, arī piena. Tomēr līdz šim tā arī neesmu spējusi pilnībā pievērsties vegānismam, kaut arī mani sirdsapziņas kaucieni dažreiz mēdz būt ļoti skaļi. Kādēļ tā? Pati tā arī neatrodu atbildi uz šo jautājumu. Pirms bērna piedzimšanas, kad faktiskā brīvība bija mazliet lielāka, dažas reizes pat iemēģināju savā dzīvē ieviest vegānisma nedēļas un mēnešus. Tomēr vienmēr atgriezos pie kafijas ar parasto pienu, siera maizes un medus karotes. Līdz ar mazuļa pieteikšanos un nākšanu pasaulē, mainījies daudz. Bailes no nepietiekoša uztura bērnam, palielina dzīvnieku produktu daudzumu ledusskapī. Taču ne tikai tas.
Laikam pirmo reizi ilgu gadu laikā jāatzīst, ka izvēlos vieglāko ceļu, jo, manuprāt, būt vegānam Latvijā, turklāt vēl ar mazu bērnu, nebūt nav viegli. Ak, jā, aizmirsu piebilst - būt vegānam ārpus Rīgas ir vēl grūtāk. Lai kā arī vegāni negribētu atzīt, bet visās šī dzīvesveida popularizējošajās mājaslapās sniegtie ārpus mājas ēšanas padomi, kafejnīcu ieteikumi attiecas tikai uz galvaspilsētas vegāniem. Pārējiem atliek vien pašiem sākt savu produktu audzēšanu un ražošanu un savā ziņā pieteikt ardievas pusdienām kādā no savas pilsētiņas ēdnīcām.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka būt egoistam, kas domā, ka cilvēks ir dabas krāšņākais zieds, ir vieglāk. Es nekad neesmu vēlējusies kļūt par šādu cilvēku. Es apzinos, ka neviena govs laukos nav laimīga daļu sava piena atdodot manām vajadzībām. Es apzinos, ka visi teliņi nekļūst par govīm, augot līdzās savām mammām. Un man ir žēļ, ka cilvēce ir aizgājusi ceļu, kurā tik daudz tiek patērēts un upurēts tās vajadzībām. Kādas citas būtnes laime, dzīvotspēja un dabīgais dzīves ceļš. Es gribētu kādu rītu pamosties pasaulē, kas neizmanto, bet dod un rada. Kas ir patstāvīga un spēj ilgākā laika periodā neievainot nevienu, kas ir ārpus katra personības. Pagaidām es varu piedalīties ar savu sajūtu, ar spēju nepārspīlēt un ļauties izmēģinājumiem. Es vēl nespēju pilnībā atteikties no visa, kas radīts pirms vēl es un cilvēki pirms manis ienāca šajā pasaulē. Laiks. Tas vienmēr ir laiks, kas atrisina, pieļauj izņēmumus un iemāca, kā mainīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru