Vispār man nepatīk pamācīt. Katrs dzīvo saskaņā ar savu pārliecību un iespējām, tomēr kad cilvēki paziņo: ”Mēs tāpat mirsim, tāpēc ēdīsim, ko gribēsim un to, ko var dabūt lielveikalos”, mani pārņem izmisums un vēlme apgaismot. Mani iebildumi bieži vien izsauc zobošanos - liela daļa sabiedrības bio un eko joprojām uzskata par tukšiem saukļiem, globalizācijas sekām un turīgo vai bezdarbībā slīkstošo cilvēku untumiem.
Es nemaz neesmu ēdusi bioloģisku pārtiku visu mūžu. Un pilnībā to nedaru arī šobrīd, jo patiesībā tas prasa daudz vairāk resursu un piekāpšanos savā ēdienkartē nekā sākotnēji varētu šķist. Bioloģiskajai pārtikai mani pievērsa Tiešā pirkšana un, līdz ar to,uz visiem laikiem mainīja manu dzīvi un vērtības. Pirmo reizi man par to pastāstīja draugs, kad vēl mācījos augstskolā, man nebija regulāru ienākumu, un es ēdu to, kas pagadījās. Viņš rakstīja bakalaura darbu par alternatīvajām pārtikas piegādes ķēdēm, tostarp Tiešo pirkšanu, un pavisam neviļus mēs paši jau pievienojāmies šai grupiņai. Tas bija tiešākais, lētākais un, jāatzīst, arī vienkāršākais veids, kā sākt draudzību ar bioloģisko pārtiku. Zemnieki, kas piekopa videi draudzīgo dzīvošanu, bija vienkārši ļaudis, kuriem bija līdzīgi principi, kā pilsētniekiem, kas šo pārtiku no viņiem pasūtīja. Daudzus gadus vēlāk, kad palīdzēju realizēt projektu Personīgi. Ēdiens., iepazinos ar teju visu Tiešās pirkšanas pulciņā darbojošos zemnieku dzīvesstāstiem, un mani nepameta sajūta, ka ir satikušies īstie cilvēki, kuriem ir vienas un tās pašas vērtības.
Kāpēc tad bioloģiskā pārtika? Mēs visi esam redzējuši kādu filmu vai video, kurā redzams, kā lielās lauksaimniecības platības tiek apsmidzinātas. Un ne jau ar ūdeni. Noteikti visi ir dzirdējuši par minerālmēsliem, ķimikālijām un pesticīdiem, kas gulstas uz mūsu zemes, ietek upēs un jūrā, tos ieelpo un uz savas ādas saņem arī cilvēki, kas zemi apstrādā un galu galā - viss kokteilis nonāk arī pārtikā, kuru nopērkam. Cilvēkam, manuprāt, jābūt ārkārtīgi naivam, lai neapzinātos, kā pasaulē ražo pārtiku. Bioloģiskā lauksaimniecība šobrīd ir vienīgā, kas nodrošina mierīgu un dabisku līdzās pastāvēšanu starp cilvēkiem un dzīvo dabu. Tā ir iespēja mājdzīvniekiem joņot pa pļavām, nedzīvojot šauros sprostos un nebarojoties ar ķīmiskām zālēm. Un tas ir veids, kā saglabāt kukaiņu, putnu un zvēru ekosistēmas, nodrošinot bioloģisko daudzveidību. Kas attiecas uz ķimikālijām un cilvēku - mani satraucis pētījums, kurš parāda ka Latvijas iedzīvotāju urīnā atrastas glifosāta, nezāļu iznīcināšanas līdzekļa, atliekas. Vai tiešām kādam vēl šķiet, ka intensīvās lauksaimniecības sekas neattiecas uz katru no mums?
Man nekad nebūs kāds pārliecinošāks arguments par to, ka man nav vienalga, ko es ēdu, un, ko ēd mana ģimene. Es vēlos nodrošināt kvalitatīvu un veselīgu dzīvi, un ticu, ka pārtika ietekmē cilvēka organismu ilgtermiņā. Man ir ļoti paveicies, ka ne es viena dzīvoja ar šo pārliecību. Vispirms, tie ir zemnieki. Šie cilvēki, kuriem uzticos un, kuru atbildību pret dabu, savu darbu un pircējiem, vērtēju ļoti augstu. Pirms pusotra gada, gaidot mazuli, pārcēlāmies no Rīgas uz Liepāju. Pirmajā mēnesī es sapratu, ka šeit pat visvienkāršākās lietas, kā bioloģiski ražotus dārzeņus un olas, nemaz nevar dabūt. Dažreiz glāba mazs ekoveikaliņš Zāļu ielā, kuram pēcāk bija liela nozīme arī Tiešās pirkšanas grupiņas izveidē. Un tad es Liepājā sastapu cilvēkus, kuri jau sen kāroja pēc tā paša - veidot sadarbību ar zemniekiem, atrast vēl jaunus cilvēkus, satikties, lai piepildītu vienkāršu sapni - ēst tīru ēdienu, saglabāt zemi un atbalstīt vietējos zemniekus. Šobrīd Liepājā ir jau divi Tiešās pirkšanas pulciņi. Zemnieki no bioloģiskajām saimniecībām savā darbā iegulda krietni vien vairāk izdomas, spēka un enerģijas. Ar savu naudu, apciemojumiem un sarunām es varu viņus atbalstīt un izradīt cieņu, kuru es patiesi arī jūtu.
Raksts publicēts arī portālā www.liepajniekiem.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru