Šoreiz par ēdienu citādās kategorijās. Par to, ko ar ēst gatavošu un produktu pirkšanu vēlamies panākt. Vai vismaz par to, ko es ar to vēlos panākt.
Bija laiks, ka bērnībā neēdu gandrīz neko. Vecāki juka prātā un plēsa matus, jo man vienkārši nebija apetītes. Es mēdzu laiku pa laikam pagrauzt vārītas bietes vai speķa maizes (!) un mana tēta īpaši servētās mini brokastu maizītes ar sieru. Vai kaut ko citu tikpat dīvainu. Bet es nekad neaizmirsu mammai atgādināt, ka viņas pienākums ir izēst manu šķīvi, lai nekas nav jāmet ārā.
Tad pienāca laiks, kad mans cimperlīgums beidzot izgaisa, un sacīju, ka principā ēdu visu. Šis periods noslēdzās brīdī, kad vairs neēdu gaļu un zivis, un kļuvu par veģetārieti. Pēc tam turpināju apgalvot, ka "nu ēdu pilnīgi jebko, izņemot gaļu". Tomēr ar katru gadu ievēroju, ka neēdamajai sadaļai pievienojas aizvien jauni un jauni produkti, kas tur iekļuvuši pārliecības vai kādu citu man personiski vien zināmu iemeslu dēļ.
Un, ja mans vecaistēvs mēdz apgalvot, ka mani jau esot jābaro kā šķirnes suni, tad kaut kāda daļa taisnības tur ir.
Iepriekšējā blogā rakstīju par to, kāpēc man grūti ēst banānus. Tātad to daru aizvien retāk. Arī nesezonas dārzeņiem (kuriem nav sezona arī citās valstīs), mēdzu mest līkumu, piemēram, tomātiem no Nīderlandes decembra beigās. Un tagad jau tikai tiešās pirkšanas pulciņa jeb bioloģiski audzēto dārzeņu iekļūšana mana virtuvē ir atbalstāma.
Ēdiens, manuprāt, ir ne tikai baudīšanas process, bet arī lielisks socializēšanās elements. Ātras, taukainas, mikroviļņu krāsnī sildītas pusdienas, kas sevī iestūķetas piecminūtē, ir mans absolūts noliegums. Tad jau labāk gavēju.
Tomēr, šķiet, ka sabiedrībā bijis ilgstošs laika posms, kad ēdiens bija tikai barība un kopīga ēdienreize ģimenes vai draugu lokā ar sarunām un smiekliem - tikai barošanās. Paldies visai pasaules karmai, ka mūsdienās esmu atbrīvota no pārvārītu kartupeļu bļodām ar treknu balto mērču uzlējumiem, kuriem pa virsu uzkrauj kāpostu salātus, kas apslacīti ar etiķi vai iebukāti krējumā. Manā gadījumā kotletes vai druknas karbonādes gabals ietu secen, bet neko daudz tas kopējā virtuvē arī nemainītu. Ar ēst gatavošanu ir tāpat kā ar mākslu - jācenšas radīt kaut kas jauns. Jāklausās savos un apkārtējo sirdspukstos, lai justu rezonansi - vai pavasarī uzbirdināt salātiem jaunos lociņus ar diedzētiem zaļumiem vai ziemā biezzupai pievienot ingveru. Eksperimentēšana ir tikai atbalstāma un pie ēst gatavošanas stagnēt nudien nevajadzētu.
Par šo aizdomāties man patiesībā lika Ivara Drulles raksts Satoros. Stāsts nav par to, ka jāēd dārgi, jābūt laikmeta izlutinātiem, moderniem un tamlīdzīgi. Stāsts ir par radošu pieeju ļoti svarīgai dzīves sastāvdaļai, kuru var pārvērst par ikdienas baudu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru