Labākas sajūtas un rakstu kontroles vārdā esmu atsacījusies no šī bloga sākotnējā formāta, proti, pārtikas atkritumu problēmu analīzes angļu valodā. Tie, kas nedaudz seko līdzi, būs ievērojuši, ka mana rakstībmānija pēdējo mēnešu laikā krietni vien sarukusi. Tamdēļ nolēmu meklēt risinājumus savam slinkumam un pasivitātei. Pārtikas temats netiks aizmirsts, tomēr mēģināšu to "aptekalēt" pēc iespējas plašāk - ar savu, zināmu un nezināmu cilvēku pieredzi, atziņām un atklājumiem. Vide un ētika paliek. Jācer, ka blogs no tā pārāk necietīs, un mēs visi būsim ieguvēji.
Šoreiz par vegāniem un vegānismu. Iespējams nojaušu, ka pati nekad nespētu pilnībā atteikties no piena produktiem un kļūt par vegānu, tomēr, jāatzīst, ka pats koncepts man liekas ārkārtīgi vilinošs. Apzināti un neapzināti mēdzu plānot vegāniskas ēdienreizes, esmu mēģinājusi būt 3 mēnešu vegāns un arī sabiedriskajās ēstuvēs veģētāro ēdienu vietā mēdzu izvēlēties vegānu, ja tas iespējams.
Turklāt pavisam nesen nopublicēta ļoti pārskatāma karte, kur Rīgā var paēst vegāni (šeit)
Kāpēc man patīk vegānisma ideja? Jau krietnu laiku esmu ievērojusi, ka cilvēki pasaulē iekārtojušies izdevīgākā pozīcijā nekā citas dzīvās būtnes. Cilvēkiem patīk gūt labumu tikai sev, ekspluatēt un izmantot visu, ko var atrast un pakļaut. Man patīk, ka vegānisms šādu ekspluatāciju izslēdz un mazina. Man patīk, ka vegānisma idejas paudēji izrauj pārējo sabiedrību no savas ērtās komforta zonas, parādot, ka kārtējo reizi var citādi.
Un dažreiz, jā, man ļoti patīk vērot savu vecvecāku pārsteigtās sejas izteiksmes, kad zupu ēdu bez krējuma un stāstu, ka pankūkas gatavoju bez olām, jo tā taču nav pieņemts.
Un, protams, vide. Esmu par to, lai jaunu lauksaimniecības zemju iegūšanai mums nenāktos ziedot plaušas jeb mežus. Jo lopiņiem vajag ēst daudz, ļoti daudz, kas nozīmē, ka šī barība uz kaut kā arī ir jāizaudzē.
Lopkopība pavisam noteikti pastiprināti piesārņo ūdeņus, jo īpaši intensīvā lopkopība. Tā rada augstu ogļskābo gāžu izplūdes daudzumu, kas pastiprina globālo sasilšanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Saraksts ir turpināms. Tam visam augšgalā pavisam noteikti ir bads un saldūdens trūkums, jo mājlopu audzēšanai šobrīd tiek izmantots 70% lauksamniecībai piemērojamās zemes.
Kāpēc es par to vispār sāku runāt? Lai par to vienkārši runātu vairāk, lai cilvēki nebaidītos izmēģināt jauno un atklāt līdz šīm nezināmas garšas pieredzi. Lai mēs nebūtu tikai ekspluatētāji un patērētāji, bet atklājēji un inovatori.
Noslēgumā brīnišķīga recepšu un padomu grāmata Veg-amm
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru