Oda vājumam

Pēdējā laikā sociālajos tīmekļos ļoti populāri ir dažādi attēli un video, kas vēršas pret dzīvnieku produktu izmantošanu uzturā kopumā. Kas interesanti - dzīvnieku aizstāvība nopietni pievērsusies tieši vegānisma popularizēšanai, parādot mājdzīvnieku ciešanas, kas rodas piena un tā produktu iegūšanas gaitā. Mana pārliecība liek man domāt, ka vesels cilvēks var un viņam vajadzētu spēt izdzīvot bez dzīvnieku valsts produktiem, tai skaitā, arī piena. Tomēr līdz šim tā arī neesmu spējusi pilnībā pievērsties vegānismam, kaut arī mani sirdsapziņas kaucieni dažreiz mēdz būt ļoti skaļi. Kādēļ tā? Pati tā arī neatrodu atbildi uz šo jautājumu. Pirms bērna piedzimšanas, kad faktiskā brīvība bija mazliet lielāka, dažas reizes pat iemēģināju savā dzīvē ieviest vegānisma nedēļas un mēnešus. Tomēr vienmēr atgriezos pie kafijas ar parasto pienu, siera maizes un medus karotes. Līdz ar mazuļa pieteikšanos un nākšanu pasaulē, mainījies daudz. Bailes no nepietiekoša uztura bērnam, palielina dzīvnieku produktu daudzumu ledusskapī. Taču ne tikai tas. 

Laikam pirmo reizi ilgu gadu laikā jāatzīst, ka izvēlos vieglāko ceļu, jo, manuprāt, būt vegānam Latvijā, turklāt vēl ar mazu bērnu, nebūt nav viegli. Ak, jā, aizmirsu piebilst - būt vegānam ārpus Rīgas ir vēl grūtāk. Lai kā arī vegāni negribētu atzīt, bet visās šī dzīvesveida popularizējošajās mājaslapās sniegtie ārpus mājas ēšanas padomi, kafejnīcu ieteikumi attiecas tikai uz galvaspilsētas vegāniem. Pārējiem atliek vien pašiem sākt savu produktu audzēšanu un ražošanu un savā ziņā pieteikt ardievas pusdienām kādā no savas pilsētiņas ēdnīcām. 

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka būt egoistam, kas domā, ka cilvēks ir dabas krāšņākais zieds, ir vieglāk. Es nekad neesmu vēlējusies kļūt par šādu cilvēku. Es apzinos, ka neviena govs laukos nav laimīga daļu sava piena atdodot manām vajadzībām. Es apzinos, ka visi teliņi nekļūst par govīm, augot līdzās savām mammām. Un man ir žēļ, ka cilvēce ir aizgājusi ceļu, kurā tik daudz tiek patērēts un upurēts tās vajadzībām. Kādas citas būtnes laime, dzīvotspēja un dabīgais dzīves ceļš. Es gribētu kādu rītu pamosties pasaulē, kas neizmanto, bet dod un rada. Kas ir patstāvīga un spēj ilgākā laika periodā neievainot nevienu, kas ir ārpus katra personības. Pagaidām es varu piedalīties ar savu sajūtu, ar spēju nepārspīlēt un ļauties izmēģinājumiem. Es vēl nespēju pilnībā atteikties no visa, kas radīts pirms vēl es un cilvēki pirms manis ienāca šajā pasaulē. Laiks. Tas vienmēr ir laiks, kas atrisina, pieļauj izņēmumus un iemāca, kā mainīties.

Cieņa, kuru man iemācīja zemnieki

Vispār man nepatīk pamācīt. Katrs dzīvo saskaņā ar savu pārliecību un iespējām, tomēr kad cilvēki paziņo: ”Mēs tāpat mirsim, tāpēc ēdīsim, ko gribēsim un to, ko var dabūt lielveikalos”, mani pārņem izmisums un vēlme apgaismot. Mani iebildumi bieži vien izsauc zobošanos - liela daļa sabiedrības bio un eko joprojām uzskata par tukšiem saukļiem, globalizācijas sekām un turīgo vai bezdarbībā slīkstošo cilvēku untumiem.

Es nemaz neesmu ēdusi bioloģisku pārtiku visu mūžu. Un pilnībā to nedaru arī šobrīd, jo patiesībā tas prasa daudz vairāk resursu un piekāpšanos savā ēdienkartē nekā sākotnēji varētu šķist. Bioloģiskajai pārtikai mani pievērsa Tiešā pirkšana un, līdz ar to,uz visiem laikiem mainīja manu dzīvi un vērtības. Pirmo reizi man par to pastāstīja draugs, kad vēl mācījos augstskolā, man nebija regulāru ienākumu, un es ēdu to, kas pagadījās. Viņš rakstīja bakalaura darbu par alternatīvajām pārtikas piegādes ķēdēm, tostarp Tiešo pirkšanu, un pavisam neviļus mēs paši jau pievienojāmies šai grupiņai. Tas bija tiešākais, lētākais un, jāatzīst, arī vienkāršākais veids, kā sākt draudzību ar bioloģisko pārtiku. Zemnieki, kas piekopa videi draudzīgo dzīvošanu, bija vienkārši ļaudis, kuriem bija līdzīgi principi, kā pilsētniekiem, kas šo pārtiku no viņiem pasūtīja. Daudzus gadus vēlāk, kad palīdzēju realizēt projektu Personīgi. Ēdiens., iepazinos ar teju visu Tiešās pirkšanas pulciņā darbojošos zemnieku dzīvesstāstiem, un mani nepameta sajūta, ka ir satikušies īstie cilvēki, kuriem ir vienas un tās pašas vērtības.

Kāpēc tad bioloģiskā pārtika? Mēs visi esam redzējuši kādu filmu vai video, kurā redzams, kā lielās lauksaimniecības platības tiek apsmidzinātas. Un ne jau ar ūdeni. Noteikti visi ir dzirdējuši par minerālmēsliem, ķimikālijām un pesticīdiem, kas gulstas uz mūsu zemes, ietek upēs un jūrā, tos ieelpo un uz savas ādas saņem arī cilvēki, kas zemi apstrādā un galu galā - viss kokteilis nonāk arī pārtikā, kuru nopērkam. Cilvēkam, manuprāt, jābūt ārkārtīgi naivam, lai neapzinātos, kā pasaulē ražo pārtiku. Bioloģiskā lauksaimniecība šobrīd ir vienīgā, kas nodrošina mierīgu un dabisku līdzās pastāvēšanu starp cilvēkiem un dzīvo dabu. Tā ir iespēja mājdzīvniekiem joņot pa pļavām, nedzīvojot šauros sprostos un nebarojoties ar ķīmiskām zālēm. Un tas ir veids, kā saglabāt kukaiņu, putnu un zvēru ekosistēmas, nodrošinot bioloģisko daudzveidību.  Kas attiecas uz ķimikālijām un cilvēku - mani satraucis pētījums, kurš parāda ka Latvijas iedzīvotāju urīnā atrastas glifosāta, nezāļu iznīcināšanas līdzekļa, atliekas. Vai tiešām kādam vēl šķiet, ka intensīvās lauksaimniecības sekas neattiecas uz katru no mums?

Man nekad nebūs kāds pārliecinošāks arguments par to, ka man nav vienalga, ko es ēdu, un, ko ēd mana ģimene. Es vēlos nodrošināt kvalitatīvu un veselīgu dzīvi, un ticu, ka pārtika ietekmē cilvēka organismu ilgtermiņā. Man ir ļoti paveicies, ka ne es viena dzīvoja ar šo pārliecību. Vispirms, tie ir zemnieki. Šie cilvēki, kuriem uzticos un, kuru atbildību pret dabu, savu darbu un pircējiem, vērtēju ļoti augstu. Pirms pusotra gada, gaidot mazuli, pārcēlāmies no Rīgas uz Liepāju. Pirmajā mēnesī es sapratu, ka šeit pat visvienkāršākās lietas, kā bioloģiski ražotus dārzeņus un olas, nemaz nevar dabūt. Dažreiz glāba mazs ekoveikaliņš Zāļu ielā, kuram pēcāk bija liela nozīme arī Tiešās pirkšanas grupiņas izveidē. Un tad es Liepājā sastapu cilvēkus, kuri jau sen kāroja pēc tā paša - veidot sadarbību ar zemniekiem, atrast vēl jaunus cilvēkus, satikties, lai piepildītu vienkāršu sapni - ēst tīru ēdienu, saglabāt zemi un atbalstīt vietējos zemniekus. Šobrīd Liepājā ir jau divi Tiešās pirkšanas pulciņi. Zemnieki no bioloģiskajām saimniecībām savā darbā iegulda krietni vien vairāk izdomas, spēka un enerģijas. Ar savu naudu, apciemojumiem un sarunām es varu viņus atbalstīt un izradīt cieņu, kuru es patiesi arī jūtu.

Raksts publicēts arī portālā www.liepajniekiem.lv

Izrēķināt laimi nevar

Pavisam nesen klusībā un arī mazliet skaļāk uzdevu jautājumu - kā gan es audzināšu savu meitiņu šajā briesmīgajā patēriņa pasaulē? Kā es iemācīšu viņai nemateriālās vērtības un parādīšu dzīves skaistumu un garšu, nekoncentrējoties uz naudu, ja visa pasaule tā tik vien brēc: "Naudu! Varu! Statusu! Vēl naudu!".

Filma "Laimes ekonomika" (Economy of happiness) būtībā nepastāsta neko jaunu, vismaz neko tādu, ko lielākā daļa Rietumos dzīvojošo cilvēku nezinātu vai nenojaustu (tie, kas par filmu nezina, šeit ir pieejams gan tās apraksts, gan plašāks info par kustību, kas stāsta par vietējas ekonomikas veidošanas nepieciešamību, uz ko balstās arī filmas ideja). Arī es nepavēstīšu neko jaunu, vismaz vairumam šī bloga lasītāju, jo tie, kas (trivializējot) domā, ka naudas pelnīšana un tās pēcāka tērēšana, ir dzīves jēga, nemaz ierakstu neatvērs.

Domāju, ka aizvien vairāk cilvēku sāk apzināties, ka nauda nepadara laimīgu. Filmā ļoti uzsvērta globalizācija, kā mūsdienu cilvēces problēma, tomēr, manuprāt, jāņem vērā dažādi globalizācijas aspekti. Jā, tā ir patēriņa kultūras ieviešana it visur, lielo korporāciju vadība un ienākšana mūsu ikdienas dzīvē, nemitīgi skaistuma, sociālie, ēšanas, lietu un sadzīves standarti, tie ir uzspiesti, jo pavada ik uz soļa un rada iespaidu, ka ir pareizie, tiem jāpakļaujas un jāseko. Globalizāciju gan gribu saistīt arī ar dažādu kultūru iepazīšanu, pieredzi un iespējām gūt izglītību, sevišķi tas attiecināms uz sievietēm, kam daudzviet pasaulē tā nav pieejama, vai reliģisku un sociālu iemeslu dēļ ir liegta. Globalizācija ir vilinoša un tajā pašā laikā bīstama - to pierāda visi aspekti, kas minēti filmā.

Fakts, ka pasaulē ir radīts ļoti dīvains eksistēšanas modelis (jo par dzīvošanu to nosaukt negribas), kas pieprasa sistēmu "atražot", ir nenoliedzams. Tūkstošiem darba vietas radītas, lai attaisnotu vēl kādas citas darba vietas, kas patiesībā atkal radītas pēc ķēdes principa. Daudzas no tām patiesībā ir bezjēdzīgas, pakārtotas sistēmai, bet cilvēki, kas tajās strādā - nelaimīgi, ar tendenci uz depresijām, vientulību un pašnāvībām, jo, atļaušos veikt minējumu, viņi savu darbu neizjūt kā jēgpilnu. Negribu ieslīgt detalizētākā profesiju analīzē (jo par bezjēdzīgumu tomēr katram būs savs viedoklis), kā vienīgo savu iemīļoto piemēru minēšu kažokādu audzētavu darbiniekus, kas,visticamāk, skolas laikā nesapņoja par mazu, pūkainu, mīlīgu zvēriņu dīrāšanu. Darbība, bez kuras pasaule itin labi spētu iztikt un, bez kuras problēmas tikai samazinātos. Darbība, kas radīta, lai apmierinātu priekšstatu par to, ka īstas kažokādas, lūk, ir vērtīgākas par cita veida audumiem un materiāliem. Un nevienu neuztrauc, kādu ceļu tās nākušas. Cilvēkiem ir viegli ieskaidrot, ka tā ir norma, nevis kļūda sistēmā, kas būtu jāmaina tās sākumpunktā.

Atgriežoties pie mana sākotnējā jautājuma, kā tad dzīvot citādi, kā ar pārliecību un prieku izaudzināt bērnu, izbēgot no patēriņa kulta, atmiņā ataust klasesbiedrene, ar kuru kopā mācījos pamatskolā. Viņa no mazpilsētas bija pārcēlusies uz Jelgavu, visu savu bērnību augusi svaigā gaisā, nepieradināta, sportiska, ar veselīgu azartismu. Viņa, atšķirībā no daudzām citām tā vecuma meitenēm, katru dienu valkāja gandrīz vienas un tās pašas drēbes un viņu visnotaļ acīmredzami neinteresēja mantu spožums un posts. Pats būtiskākais, ko ievēroju - viņai piemita skaidrs viedoklis, kuru viņa nebaidījās izsacīt un aizstāvēt. Es pieredzēju ne mazums situāciju, kurās apbrīnoju viņas drosmi iejaukties un apstrīdēt šķietami spēcīgākus un ietekmīgākus viedokļus. Tas reti sastopams pusaudžu vidū un diemžēl arī pieaugušo. Kad painteresējos mazliet vairāk par draudzenes ģimenes ikdienu, atklājās, ka viņi daudz laika pavada kopā, brīvdienās dodoties velosipēdu izbraucienos, pārgājienos, pāris reizes gadā - ceļojumos. Jau tolaik man tas šķita bezgala skaisti un jauki - veldze, kā man šķita, nepareizi veidotajā pasaulē. Tādu piemēru nav mazums un šo atšķirīgo dzīves modeli pamanīs arī citi - paziņas, draugi, ģimene, kolēģi. Būs arī tie, kas vaicās, kamdēļ brīvdienās sakrāmēt mugursomu un doties pārgājienā pa mežu, ja var aizbraukt uz lielpilsētu, visu dienu pavadīt, stumdot iepirkuma ratiņus Alfā, pēc tam iestūķēt sevī McDonald's burgeri, labākajā gadījumā dienu noslēdzot kinoteātrī kādas banālas Holivudas filmas sabiedrībā. Ticiet vai nē, bet mums pieder izvēles. Ļoti daudzas. Un arī tās ir globalizācijas radītas, jo, ko tur liegties, cilvēki visā pasaulē dzīvo dažādu dzīvesstilu dzīves. Un negribu piekrist, ka tikai lielo korporāciju radītās vērtības ir tik acīmredzamas, ka cilvēki nespēj saskatīt citas.
Laikam jau ļoti paveicies, ka Latvijā man, tā sauktā izvēles brīvība, iespēja nepakļauties dominējošajām tendencēm jeb lielajam korporāciju skudru pūznim un to diktētajiem noteikumiem, ir brīvi pieejama - darbošanās tiešās pirkšanas pulciņos; iespēja atbalstīt lietu otro dzīvi, sociāli atbildīgus projektus, iepērkoties tādos veikalos kā Otrā Elpa; iepirkties vietējos tirdziņos; pazīt Latvijas dizainerus un jaunos uzņēmējus; uz darbu braukt ar velosipēdu un iesaistīties vietējās kopienas veidošanā, jo tā nav tik plaša, lai katrs no mums būtu tikai nenosakāmas krāsas indivīds masā. Bet es vienmēr varu brokastis sagaidīt ar stipru melno kafiju no Peru vai Kolumbijas un banāniem no Kostarikas, globalizācijas tiešās ļaunuma sekas mazinot, ja šos produktus pērku ar zīmi Godīgā tirdzniecība. Mēs vairs nevaram izlikties, ka neko nezinām par globalizācijas radītajiem piedāvājumiem un iespējām, bet mēs tās varam izmantot racionāli, cik vien iespējams nekaitējot ne sev, ne citiem, ne planētai. Labais pielīp arī apkārtējiem. Esmu tam piemērs. Paldies meitenei no manas pamatskolas klases.

When you start organic, you can' t go back

Vai tiešām tas mirklis ir iestājies un sastindzis, un Liepājas šarmu papildinās arī tik dzīvei, vēderam nepieciešamā bioloģiskā pārtika? Tiešās pirkšanas draugi sanāca kopā arī Liepājā, un pastāv zināmas bažas, ka ar sanākšanu tas viss tā vienkārši nebeigsies, jo cilvēki grib ĒST. Īstu pārtiku.

Nekad nebūtu domājusi, ka Tiešās pirkšanas kustība aizies tādos apjomos. Es to, protams, uzskatīju par lielisku jau kopš pirmā mirkļa, kad man par Tiešās pirkšanas konceptu pastāstīja Uldis. Un tomēr. Sākot darbu pie kampaņas Personīgi.Ēdiens., es vēroju, kā dienu no dienas pieaug sekotāju bari Facebookā, Twitterī, kā cilvēki interesējas, raksta vēstules. Nav sajūtas, kas bieži vien pārņem darot citus darbus - kam tas vajadzīgs, nevienam tāpat neinteresē. Šis interesē un, kā vēl!

Man šķiet, ir skaisti apzināties, ka latvieši sāk pamazām attālināties no ātrās pārtikas un lielveikalu kultiem, saprotot, ka tīras un patiesas vērtības atrodamas roku darbā, mīlestībā pret to un cieņā pret dabu un lopiņiem, kas sniedz mums pārtiku. Ilgi, lēni, kārtīgi un mierīgi ir tagadnes vārdi. Lai nav haoss.

Ja nu kāds lasa visu šo un vispār nesaprot, par ko ir runa, tad nu, lūk, Tiešās pirkšanas pulciņi ir pircēju - entuziastu kopīgi radīta un organizēta iespēja regulāri ik nedēļu tikt pie svaigas bioloģiski audzētas vietējās pārtikas, iegādājoties to pa tiešo no bioloģiskajiem zemniekiem, ieguldot savu laiku.

Šāda prakse jau vairāk kā 10 gadus rezultatīvi darbojas daudzās valstīs, kā alternatīva industriālajai pārtikas sistēmai, kas veicina arvien intensīvāku, uz ķīmiskiem pesticīdiem, minerālmēsliem, antibiotikām un ĢMO bāzētu, lauksaimniecību un kurā pircējiem ir zudusi saikne ar patieso pārtikas ražotāju – lauksaimnieku. Tādēļ pircēji ņem pārtikas izvēli savās rokās un sadarbojas pa tiešo ar bioloģiskajiem zemniekiem. Tas ir kļuvis izplatīti Itālijā, Francijā, Vācijā, ASV, Japānā u.c. valstīs. Pastāv dažādi tiešās pirkšanas veidi. Pircēji ar zemniekiem vienojas par konkrētu tiešās pirkšanas veidu, kas abām pusēm liekas visizdevīgākais.

Šobrīd Latvijā uzsākusies kampaņa Personīgi. Ēdiens., kas popularizē Tiešo pirkšanu, kā iespēju savu ēdienu un pārtiku iepazīt personīgi, iepazīstot cilvēkus, kas to ražo un izlaižot bezpersonisko lielveikalu posmu savā ēdiena sagādes procesā.

Kā nu tas viss notiks tālāk? Esmu pārliecināta, ka pēc šīs kampaņas vēl vairāk cilvēki būs iepazinuši savas pārtikas stāstu. Un sekos citi stāsti, aizvien jauni un jauni.

www.tiesapirksana.lv un klipiņš

Princeses un zirņi

Šoreiz par ēdienu citādās kategorijās. Par to, ko ar ēst gatavošu un produktu pirkšanu vēlamies panākt. Vai vismaz par to, ko es ar to vēlos panākt.

Bija laiks, ka bērnībā neēdu gandrīz neko. Vecāki juka prātā un plēsa matus, jo man vienkārši nebija apetītes. Es mēdzu laiku pa laikam pagrauzt vārītas bietes vai speķa maizes (!) un mana tēta īpaši servētās mini brokastu maizītes ar sieru. Vai kaut ko citu tikpat dīvainu. Bet es nekad neaizmirsu mammai atgādināt, ka viņas pienākums ir izēst manu šķīvi, lai nekas nav jāmet ārā.

Tad pienāca laiks, kad mans cimperlīgums beidzot izgaisa, un sacīju, ka principā ēdu visu. Šis periods noslēdzās brīdī, kad vairs neēdu gaļu un zivis, un kļuvu par veģetārieti. Pēc tam turpināju apgalvot, ka "nu ēdu pilnīgi jebko, izņemot gaļu". Tomēr ar katru gadu ievēroju, ka neēdamajai sadaļai pievienojas aizvien jauni un jauni produkti, kas tur iekļuvuši pārliecības vai kādu citu man personiski vien zināmu iemeslu dēļ.

Un, ja mans vecaistēvs mēdz apgalvot, ka mani jau esot jābaro kā šķirnes suni, tad kaut kāda daļa taisnības tur ir. 

Iepriekšējā blogā rakstīju par to, kāpēc man grūti ēst banānus. Tātad to daru aizvien retāk. Arī nesezonas dārzeņiem (kuriem nav sezona arī citās valstīs), mēdzu mest līkumu, piemēram, tomātiem no Nīderlandes decembra beigās. Un tagad jau tikai tiešās pirkšanas pulciņa jeb bioloģiski audzēto dārzeņu iekļūšana mana virtuvē ir atbalstāma.

Ēdiens, manuprāt, ir ne tikai baudīšanas process, bet arī lielisks socializēšanās elements. Ātras, taukainas, mikroviļņu krāsnī sildītas pusdienas, kas sevī iestūķetas piecminūtē, ir mans absolūts noliegums. Tad jau labāk gavēju.

Tomēr, šķiet, ka sabiedrībā bijis ilgstošs laika posms, kad ēdiens bija tikai barība un kopīga ēdienreize ģimenes vai draugu lokā ar sarunām un smiekliem - tikai barošanās. Paldies visai pasaules karmai, ka mūsdienās esmu atbrīvota no pārvārītu kartupeļu bļodām ar treknu balto mērču uzlējumiem, kuriem pa virsu uzkrauj kāpostu salātus, kas apslacīti ar etiķi vai iebukāti krējumā. Manā gadījumā kotletes vai druknas karbonādes gabals ietu secen, bet neko daudz tas kopējā virtuvē arī nemainītu. Ar ēst gatavošanu ir tāpat kā ar mākslu - jācenšas radīt kaut kas jauns. Jāklausās savos un apkārtējo sirdspukstos, lai justu rezonansi - vai pavasarī uzbirdināt salātiem jaunos lociņus ar diedzētiem zaļumiem vai ziemā biezzupai pievienot ingveru. Eksperimentēšana ir tikai atbalstāma un pie ēst gatavošanas stagnēt nudien nevajadzētu.

Par šo aizdomāties man patiesībā lika Ivara Drulles raksts Satoros. Stāsts nav par to, ka jāēd dārgi, jābūt laikmeta izlutinātiem, moderniem un tamlīdzīgi. Stāsts ir par radošu pieeju ļoti svarīgai dzīves  sastāvdaļai, kuru var pārvērst par ikdienas baudu.

Kāpēc man grūti ēst banānus jeb tirgosimies godīgi!

Kādreiz man, tāpat kā lielai daļai Latvijas un Pasaules iedzīvotājiem un vēl jo vairāk pilsētniekiem, ļoti garšoja ēst banānus. Tas, protams, bija laikā, kad es vēl nebiju uzaudzējusi savu karmas termometru līdz līmenim, kad mani sāka uztraukt arī tie cilvēki, kurus ikdienā neredzu, bet, kuri cieš manis apēstās pārtikas dēļ, un, kad mežu izciršana un augsnes noplicināšana ārpus mājas un Eiropas robežām arī kļuva par signālu.

Tad es, kā reiz, noskatījos arī visādas filmas par banānu ražošanas kompānijām, sadzīves apstākļiem plantācijās un par cilvēkiem, kuri katru dienu tur vergo lielajām korporācijām un citu cilvēku vēderiem. Starp citu, 29.martā, kinoteātrī K-suns zviedru filmu festivāla ietvaros būs redzama režisora Fredrika Gertena 2011.gadā uzņemtā filma "Big boys gone bananas!".
Banānus lielākoties audzē jaunattīstības valstīs ar vairāk nekā 100 miljonu tonnu ražu gadā. Vietējiem šis rūpals ir nozīmīgs izdzīvošanas un iztikas avots, jo banānus ne tikai eksportē, bet plaši patērē arī ražotājvalstīs. Tomēr banāni ieguvuši arī korupcijas, cilvēktiesību pārkāpumu un vides piesārņojuma sinonīmus. Katru gadu banānus apstrādā ar pesticīdiem, turklāt vairāk kā jebkurus citus tropu augļus (līdz pat 40 kg uz hektāra). Ķimikālijas, protams, ir indīgas un kaitīgas strādniekiem, kuri ar tām saskaras ik dienu. Banānu plantācijas parasti apsmidzina no gaisa un šajā brīdī neviens nedrīkstētu tajās atrasties. Bieži vien strādnieki netiek informēti par laiku, kad notiks pesticīdu izsmidzināšana, kā arī - viņiem nav piemērota apģērba, kas pasargātu no jebkādām ķimikālijām. Vairumā gadījumu plantācijas ir tik lielas, kas tajās  mēdz ierīkot pat āra skolas strādnieku bērniem, arī viņi, tāpat kā vecāki, saņem ķimikāliju devu.

Būtiski, ka cilvēki, kuri strādā plantācijās netiek izglītoti par sava darba kaitīgumu. Par šo darbu viņi saņem smieklīgas naudas summas, lielāko peļņu atstājot korporācijām. Tas, ar ko nodarbojas lielās kompānijas, Dole, Del Monte, Chiquita, Bonita, lai piesegtu melnumus, ir mēģinājumi strādāt pie sava uzņēmuma ārējā tēla, izmantojot mārketingu. Apmeklējot Doles mājaslapu (kompānija, ar kuru kopš 2009. gada notiek tiesu darbi, tā ir iesūdzēta ASV tiesā par pesticīdu izraisītajām sekām Nikaragvas strādnieku veselībai - plantācijās strādājošajiem vīriešiem tika atklāta neauglība, savukārt daudzas sievietes piedzīvoja spontānos abortus) rodas iespaids, ka šī kompānija ir jaukākā darba vieta uz zemes. Laimīgi, smaidīgi, veselīgi un apmierināti strādnieki ir viņu sauklis.

Vienmēr var izvēlēties, kam ticēt un, kam nē. Es izvēlējos neticēt Dolei un citām naudas alkstošajām kompānijām. Tomēr visnotaļ loģiski ir meklēt risinājumu, jo ne tikai banānu, bet arī kafijas, kakao pupiņu, cukura u.c. eksotisko pārtikas produktu audzēšana un ražošana bieži vien atstāj novārtā cilvēktiesību aspektu. Es vēlos maksāt godīgu atlīdzību tiem, kuri strādā, lai man būtu. Es vēlos, lai bērni jaunattīstības valstīs ietu skolā, nevis palīdzētu ģimenei plantācijās, jo viņu vecākiem par darbu pienācīgi nemaksā. Un, protams, es vēlos, lai tiktu ievēroti progresīvi vides standarti, un daba paliktu neskarta.

Tamdēļ pasaulē šobrīd ir izveidotas vairākas godīgās tirdzniecības sertifikācijas sistēmas. Zināmākā un arī Latvijā populārākā ir FairTrade. Godīgās tirdzniecības jomā darbojas arī Eiropas Godīgās Tirdzniecības Asociācija (European Fair Trade Association – EFTA) , un tirdzniecības uzņēmumi ir Oxfam, GEPA un EZA. Ar šo uzņēmumu palīdzību mūsu veikalu plauktos atrodami tādi godīgās tirdzniecības produkti kā kafija, kakao, cukurs, tēja, banāni, medus, kokvilna, vīns, šokolāde u.c.

Līdz šim esmu manījusi un iegādājusies FairTrade produktus veikalos Otrā Elpa, Dabas dobe, Ekoveikaliņā uz Krišjāņa Barona ielas. FairTrade kafiju iespējams baudīt kafejnīcā Trusis. Ja esi pamanījis vēl kādu vietu, droši atstāj ziņu!

Biezpiena cepumi

Labākas sajūtas un rakstu kontroles vārdā esmu atsacījusies no šī bloga sākotnējā formāta, proti, pārtikas atkritumu problēmu analīzes angļu valodā. Tie, kas nedaudz seko līdzi, būs ievērojuši, ka mana rakstībmānija pēdējo mēnešu laikā krietni vien sarukusi. Tamdēļ nolēmu meklēt risinājumus savam slinkumam un pasivitātei. Pārtikas temats netiks aizmirsts, tomēr mēģināšu to "aptekalēt" pēc iespējas plašāk - ar savu, zināmu un nezināmu cilvēku pieredzi, atziņām un atklājumiem. Vide un ētika paliek. Jācer, ka blogs no tā pārāk necietīs, un mēs visi būsim ieguvēji.

Šoreiz par vegāniem un vegānismu. Iespējams nojaušu, ka pati nekad nespētu pilnībā atteikties no piena produktiem un kļūt par vegānu, tomēr, jāatzīst, ka pats koncepts man liekas ārkārtīgi vilinošs. Apzināti un neapzināti mēdzu plānot vegāniskas ēdienreizes, esmu mēģinājusi būt 3 mēnešu vegāns un arī sabiedriskajās ēstuvēs veģētāro ēdienu vietā mēdzu izvēlēties vegānu, ja tas iespējams.

Turklāt pavisam nesen nopublicēta ļoti pārskatāma karte, kur Rīgā var paēst vegāni (šeit)

Kāpēc man patīk vegānisma ideja? Jau krietnu laiku esmu ievērojusi, ka cilvēki pasaulē iekārtojušies izdevīgākā pozīcijā nekā citas dzīvās būtnes. Cilvēkiem patīk gūt labumu tikai sev, ekspluatēt un izmantot visu, ko var atrast un pakļaut. Man patīk, ka vegānisms šādu ekspluatāciju izslēdz un mazina. Man patīk, ka vegānisma idejas paudēji izrauj pārējo sabiedrību no savas ērtās komforta zonas, parādot, ka kārtējo reizi var citādi.

Un dažreiz, jā, man ļoti patīk vērot savu vecvecāku pārsteigtās sejas izteiksmes, kad zupu ēdu bez krējuma un stāstu, ka pankūkas gatavoju bez olām, jo tā taču nav pieņemts.

Un, protams, vide. Esmu par to, lai jaunu lauksaimniecības zemju iegūšanai mums nenāktos ziedot plaušas jeb mežus. Jo lopiņiem vajag ēst daudz, ļoti daudz, kas nozīmē, ka šī barība uz kaut kā arī ir jāizaudzē.

Lopkopība pavisam noteikti pastiprināti piesārņo ūdeņus, jo īpaši intensīvā lopkopība. Tā rada  augstu ogļskābo gāžu izplūdes daudzumu, kas pastiprina globālo sasilšanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Saraksts ir turpināms. Tam visam augšgalā pavisam noteikti ir bads un saldūdens trūkums, jo mājlopu audzēšanai šobrīd tiek izmantots 70% lauksamniecībai piemērojamās zemes.

Kāpēc es par to vispār sāku runāt? Lai par to vienkārši runātu vairāk, lai cilvēki nebaidītos izmēģināt jauno un atklāt līdz šīm nezināmas garšas pieredzi. Lai mēs nebūtu tikai ekspluatētāji un patērētāji, bet atklājēji un inovatori.

Noslēgumā brīnišķīga recepšu un padomu grāmata Veg-amm